Tā mēs pārbraucam maja ar saujiņu dzīvnieku, nevis ar plašu kolekciju, kā bija iecerēts. Tomēr pat neveiksmēm mēdz būt savas gaišās puses, un par tām es gribu pastāstīt šajā grāmatā.
SALUDOS [1]
Kuģis uzmanīgi iebrauca ostā; atbalstījušies pret reliņu, mēs vērāmies Buenosairesas panorāmā, kas lēnām pavērās mūsu priekšā. Zem spilgti zilās debess kā daudzkrāsaini stalagmīti slējās debesskrāpji ar neskaitāmiem saulē zaigojošiem logiem.
Kamēr mēs aizgrābti lūkojāmies šajā ainavā, kuģis pietauvojās koku rindām norobežotā piestātnē; virs mums izauga milzīgas ēkas, to žalūzijai līdzīgie atspulgi šūpojās melnajā, viļņotajā ūdenī.
Mūsu pārdomas par moderno arhitektūru iztraucēja kāds cilvēks, tik pārsteidzoši līdzīgs Ādolfam Menžū [2] , ka es vienubrīd pat sāku šaubīties, vai esmu ieradies pareizajā Amerikas kontinenta galā. Izlauzies cauri žestikulējošam, aurojošam, pēc ķiplokiem smakojošam iebraucēju pūlim, kas drūzmējās uz klāja, viņš nesteidzīgi pienāca mums klāt, mierīgs un nevainojami tīrs, un mums piepeši likās neticami, ka termometrs rāda deviņdesmit grādus ēnā. [3]