CEĻOJUMS AR SNARKU

Tas viss sākās Glenellenas peldētavā. Nopeldējušies mēs parasti atgūlāmies smiltis, lai ļautu ādai ieelpot silto gaisu un uzsūkt saules gaismu. Rosko bija burātājs. Es arī biju mazliet braukājis pa jūrām. Tāpēc agri vai vēlu mūsu sarunas ievirzījās par dažādiem kuģiem. Mēs sprie­dām par nelieliem kuģīšiem un to piemērotību jūras brau­cieniem. Pieminējām kapteini Slokumu un viņa trīs gadus ilgo ceļojumu apkārt pasaulei ar «Spreju».

Mēs apgalvojām, ka nebaidītos doties apkārt pasaulei ar mazu, nu, teiksim, pēdas četrdesmit garu kuģīti. Mēs pat apgalvojām, ka tas mums sagādātu prieku. Visbei­dzot mēs apgalvojām, ka vairāk par visu pasaulē mums gribētos doties tādā ceļojumā.

—   Tad laižamies ceļā, — mēs sacījām… pa jokam.

Kad bijām palikuši vieni, es pajautāju Carmianai, vai

viņai tiešām ir tāda vēlēšanās, un viņa atbildēja — tas esot tik brīnišķīgi, ka nespējot pat ticēt.

Nākamajā reizē, kad mēs atkal vāļājāmies smiltīs pie peldētavas, es teicu Rosko:

—   Nu, kas ir, brauksim!

Es runāju pilnīgi nopietni, un viņš mani tā arī saprata, tāpēc ka vaicāja:

—   Bet kad?

Man vajadzēja savā rančo uzbūvēt māju, ierīkot augļu un vīnadārzu, iestādīt dzīvžogu un izdarīt vēl diezin ko. Mēs nolēmām, ka brauksim pēc četriem pieciem gadiem. Bet tad mūs sāka pārņemt piedzīvojumu alkas. Kādēļ ne­doties ceļā tūlīt pat? Pēc pieciem gadiem neviens no mums jaunāks nekļūs. Lai augļu koki, vīnogulāji un dzīvžogs aug, kamēr mēs btisim projām. Kad atgriezīsimies, tie jau būs mūsu rīcībā un mēs varēsim padzīvot šķūnītī, kamēr uzcels māju.

Tādējādi jautājums bija izlemts, un sākās «Snarkas» būve. Par «Snarku» mēs to nosaucām tāpēc, ka citu vārdu nevarējām izdomāt, — to es saku tiem, kas šajā nosau­kumā meklēs kaut kādu apslēptu jēgu.

Mūsu draugi netiek gudri, kam mums vajadzīgs šis ce­ļojums.