Un pat pēc visiem dabas un saprāta liku­miem bojā ejai lemts kuģis turas līdz pēdējam mirklim. Mūžsenajā kuģu divcīņā ar vētrām nav kapitulējušo, ir tikai uzvarētāji un uzveiktie.

Dīzeļelektrokuģi «Drošo», akadēmijas ekspedīcijas kuģi, bija pieveikusi vētra. Nez no kurienes tā bija ra­dusies, — vētra uzbrāzās, vienā mirklī sakūla jūru un debesis, sabangoja ūdens kalnus un svieda tos virsū mazajam kuģim. Pakaļgala tilpnē strauji ieplūda ūdens. Starpsienas to atturēja, elektrosūkņi to sūknēja laukā, taču jūra ar trulu niknumu plosīja kuģi. Mašīnas ne­spēja dzīt to pret vēju — spēcīgo, izdaudzināto Kas- pijas jūras ziemeli, kas stāvēja pretī kā nesalau­žama siena. Kuģi nesa uz Apšeronas klinšainajiem krastiem.

Kapteinis nedomāja par šīm briesmām. Viņš sa­prata — «Drošais» noies dibenā jūdzes desmit no krasta. Un, skaidri apzinoties, ka kuģis, uz kura viņš bija braucis divpadsmit gadus, vairs nav glābjams, kap­teinis tikko valdīja trakas dusmas. Viņš, drukna auguma vīrs, aizņēmis turpat vai yisu stūres māju, galvu noliecis, caur pieri vērās uz priekšu, turp, kur aiz biezā vētras stikla prožektors Šaudījās pa satrakoto jūru. Tievais, violetais stars te pazuda blīvajā nakts melnumā, te iedūrās balti putojošos viļņos, kas ietiepīgi cēlās uz augšu no dziļuma.