—       Talak. Vai jus atceraties laiku, kad eksperiments notika?

—   Jā.

—   Un antenas virzienu?

—       Pieraksts tika izdarīts automātiski, ar korekciju, ievērojot šūpošanos. Skaitļi nav pilnīgi precīzi.

—        Nekas, ņemsim vidējos rezultātus. Uzrakstiet, lūdzu, šos skaitļus. Te būs papīrs… Lieliski! —• Sorins paņēma papīra lapu. — Un tagad papētīsim, vai šajā virzienā atrodas mums tuvas vairāku zvaigžņu sistē­mas, kuru zvaigznēm būtu tādas spektra klases, par kādām jūs stāstījāt. Vai tā būs objektīva pārbaude?

Smoļina ļoti klusu atbildēja:

—   Jā.

Sorinam kļuva viņas žēl, un viņš teica:

—       Neuztraucieties taču. Nevajag. Pat tad, ja jūs būtu kļūdījusies …

—   Nē! — Smoļina viņu pārtrauca. — Tā nav kļūda.

Sorins klusēdams piegāja pie grāmatu plauktiem. Iz­ņēma grāmatas. Smoļina sēdēja neatskatīdamās. Viņš ilgi šķirstīja katalogus. Tad pienāca atkal pie galda. Klusēdams apsēdās, aizsmēķēja.

—   Larisa Pavlovna …

Viņa saprata: kaut kas noticis. Sorins skatījās viņai garām, telpā.

—       Larisa Pavlovna, tas ir Micars, vidējā zvaigzne Lielā Lāča astē. Attālums divdesmit pieci gaismas gadi. Sešu zvaigžņu sistēma. Zvaigžņu krāsa saskan.

—   Tas nozīmē… — Smoļina klusi ieteicās.

—   Jūs redzējāt augus, kas maina krāsu, — Sorins turpināja. — Man liekas … esmu gandrīz pārlieci­nāts… Jūs saprotat, uz planētas, kurai ir sešas sau­les,, ir īpatnēji apstākļi.