Protams, adatas pieminēšana bija viens no pārspīlējumiem, kuri Igoram allaž patika. Adžbogdo kalnu grēda stiepās daudzus desmitus kilometru tālu. Klinšainās virsotnes slējās gaisos vairāk nekā divarpus tūkstošus metru virs jūras līmeņa pāri tuksnešainajām apkārtējām plakankalnēm. Maršrutu tīkls nevarēja būt nekāds biezais. Dažās ielejās viņi vispār neiemeta aci, citās nespēja iekļūt. Un tomēr Igoram bija zināma daļa taisnības. Kalnu grēdu viņi izpētīja pietiekami rūpīgi, lai varētu apgalvot, ka lielas radioaktīvas anomālijas tur nav.
Bet bija arī Isarovs-, kuram gribot negribot jātic. Viņa lidmašīna iekļuvusi intensīvu radioaktīvu izstaro- jumu zonā. Isarovs par to samaksāja ar savu veselību. Kas tad īsti tur bijis? Vai anomālija, kas izstarojusi radioaktivitāti noteiktā virzienā, saistīta ar kādu krāteri? Pagaidām šādi radioaktīvi krāteri nekur vēl nebij a konstatēti. Bet arī šādai anomālijai vajadzētu izpausties lielākā platībā, un anomāliju no zemes nepamanīt būtu grūti.
Ozerovs sirds dziļumos vienmēr bija domājis, ka Adžbogdo noslēpums vēl nav atrisināts. Visā šinī notikumā bija kaut kas tāds, kas atkal un atkal lika viņam domās atgriezties Gobi tuksnesī, pārcilāt atmiņas, salīdzināt novērojumus un faķtus, meklēt izšķirošo argumentu ticamas teorijas izveidošanai.