Batsurs mēģināja ieiet dziļāk vienā no šīm plaisām, bet izrādījās, ka nekur tālu nevar tikt. Jau aiz pirmā līkuma šauro gultni aizšķērsoja pilnīgi stāva, vairākus desmitus metru augsta krauja.
— Šajās plaisās tā ir parasta parādība, — Ozerovs sacīja. — Bet radioaktivitāte?
— Normāla, — Batsurs paraustīja plecus.
— Viss tāpat kā pirms deviņiem gadiem …
- No kuras puses jūs toreiz devāties uz plakankalnes vidieni? — Batsurs vaicāja.
— Vairāk no dienvidiem; tur ir kāda aiza, pa kuru var tikt uz augšu. Blakus bija karsta ūdens avots. Lai gan ari pa plakankalnes virsmu nekur tālu nevar aiziet. Dziļas plaisas no vienas vietas.
— Kā varējis rasties tik dīvains reljefs? — Batsurs brīnījās.
— Varbūt lavas plakankalne apakšzemes grūdienu ietekmē sašķēlusies daudzos jo daudzos gabalos, — Ozerovs prātoja.
— Nekur neesmu redzējis neko līdzīgu.
— Vaļsirdīgi sakot, neko līdzīgu neesmu redzējis arī es, — Ozerovs pamāja ar galvu.
— Liekas, it kā ai milzīgu veseri kāds būtu tīšuprāt sitis pa šo augstieni. Gribējis saplacināt, bet tikai sadauzījis gabalos … Pavasaros pa šīm plaisām aizplūst ūdeņi, — Batsurs turpināja. — Paskatieties, gultnē ir straumes nogludināti oļi.
— Zīmīgi, ka šie oļi radušies no citāda ieža nekā pats plato, — Ozerovs sacīja. — Droši vien lavas slānī ir konglomerātu kārtiņas. Sie konglomerāti sairst, un tā rodas oļu veidošanās materiāls. Katrā ziņā jāpaņem paraugi.