gadā viņš uzrakstīja rakstu par F. Morisa «Astoņkāji». 1906. gadā iestājās par sava drauga E. Sin- klera «Džungļiem», cenzdamies izskaidrot amerikāņu la­sītājam šīs godīgi un talantīgi uzrakstītās grāmatas no­zīmi.

Bet Londona reālisms atšķiras no citu XX gadsimta sākuma amerikāņu rakstnieku reālistu daiļrades metodes un ne tikai Londona rakstnieka individuālo iezīmju dēļ. Londonam reālistam ir citāda daiļrades metode nekā jau­najam Dreizeram, Sinkleram un Norisam: Londona reā­lismā ir manāms un stiprs romantisma moments, un tā ir sociālās revolūcijas romantika, dzīvā ticība darbaļaužu masu neizsmeļamajiem spēkiem, to nākotnei.

Rakstniekam bija gan kritieni, gan smagas neveiksmes, gan rūgti maldi. Tomēr nav apstrīdama nacionālā no­zīme, kāda Londonam ir kā rakstniekam, kura labākie darbi ir dziļi tautiski savā dzīvi apliecinošajā spēkā un nereti uzrakstīti amerikāņu tautas masu atbrīvošanās cī­ņas tiešā ietekmē. Nav apstrīdama starptautiskā nozīme, kāda ir šiem darbiem, kuri aicina uz proletārisko solida­ritāti cīņā pret imperiālistisko reakciju. Ar to arī jāsāk stāsts par rakstnieka daiļrades ceļu.

Protams, ne jau uzreiz Londons sasniedza tās māksli­nieciskās meistarības virsotnes, kādas bija «Dzelzs pa­pēdis» vai «Mārtiņš Idens». Ceļš uz tām bija sarežģīts un garš. Pirmais Londona daiļrades ceļa posms ir XIX gadsimta pēdējais gadu desmits, laiks, kad Londons iz­iet uz lielās mākslas ceļa kā Aļaskas stāstu autors.1 Ša­jos Londona stāstos skaidri iezīmējās nosliece uz varo­nības tēmu, kas viņam raksturīga vispār.