Apli pēc apļa mums paveras kapitālistiskās sabiedrības elle, kurā lemts mocīties miljoniem vienkāršo cilvēku. Londons rada satriecošu darba cilvēku stāvokļa kopainu, ieskicē atsevišķus portretus, atsevišķus raksturus. Viņa grāmata bieži pārvēršas par portretu sēriju, kuros žurnālists un mākslinieks savstarpēji papildina viens otru. Kliedzošie sociālie kontrasti kļūst vēl asāki uz ironiski attēloto svinību fona: piedzērušie Londonas strādnieki, lietum drūmi smidzinot, auro un līksmojas kronēšanas svētkos par godu Edvardam VII, dīk- dienīgajam princim, kurš nācis karalienes Viktorijas vietā. Cik maksā šī kronēšana, cik naudas iztērēts tai pilsētā, kur ir simtiem tūkstošu izsalkušo, kur cilvēki izdara pašnāvību tāpēc, ka nav ar ko ēdināt bērnusl
Svētku trokšņa nogurdināts, Londons aiziet parka miglā, turp, kur mitekli atraduši bezpajumtnieki.
« — Vai patika kronēšana, onkulīt? — es pajautāju kādam večukam uz Grīnparka soliņa.
— Man, vai? «Ak tu velns,» es nodomāju, «īstais laiks izgulēties — policistu nav.» Tā nu atšāvu uz šejieni, bet man līdzi vēl kādi piecdesmit cilvēki. Nekādi nevarēju aizmigt no izsalkuma — gulēju un tikai domāju, domāju. Visu savu mūžu esmu nostrādājis, bet tagad nav pat kur galvu nolikt, un tad vēl tā mūzika, kliegšana, salūti… Un man gluži kā kādam anarhistam gribējās drāzties turpu un ielauzt pauri tam lordam kambarkungam.»