Mēdz teikt, ka katrā cilvēkā varot saskatīt kaut vai visai tālu un šķietamu līdzību ar kādu zvēru, putnu vai citu dzīv­nieku, un šajā gadījumā noteikti nebija grūti to ieraudzīt. Sis vīrs līdzinājās ērglim, kura veidols vai nu nejauši, vai ar nolūku rotāja viņa kalpotāju livrejas un zirga iemauktus. Acu ciešais skatiens, līkais deguns, lepnā un kundziskā izturēšanās, kalsnās, šaurās plaukstas, straujās, veiklās kustības — viss viņā atgādināja šo putnu karali, turklāt viņa devīze zīmīgi vēstīja: ko es meklēju, to- atradīšu, un, ko būšu atradis, to paturēšu. Patlaban viņš vēroja, kā Anglijas karalis sarunājās ar pūļa vadoņiem, ko vitft augstībai bija labpaticies piesaukt klāt, un viņa sejā jautrība mijās ar nici­nājumu.

—  Jums šī aina liekas dīvaina, marķīz, — sacīja sūtnis, uzmetis savam pavadonim asu skatienu.

—   Seit Anglijā es esmu senjors, ja jūsu ekselencei nav iebil­dumu, — uzrunātais nopietni atbildēja, — senjors d'Agilars. Jūsu pieminētais marķīzs dzīvo Spānijā un ir akreditēts sūtnis pie Gra- nadas [3] mauriem. Senjors d'Agilars, svētās baznīcas pazemīgais kalps, — viņš pārmeta krustu, — ceļo pa pasauli, kārtodams baz­nīcas un viņu majestāšu darīšanas.

—  Un dažreiz pats savējās arī, man šķiet, — sūtnis sausi atteica.