Viņš mani neredzēja, kaut gan laiku pa laikam apstājās un palūkojās apkārt. Viņš ir apmeties netālu no Vestminsteras pils, tai pašā lielajā mājā, kur dzīvo sūtnis de Ajala, un sargi, kas tur bija ārpusē, viņu pazemīgi sveicināja. Tad es redzēju, ka daži no tiem aizgāja uz ta- vernu, to prasto krogu, kas ir vaļā visu nakti. Es viņiem sekoju, pasūtīju sev dzeramo un noklausījos, ko tie runā, jo, piecus gadus kalpodams jūsu gaišības mājā Seviljā, esmu tīri labi ielauzījies spāņu mēlē. Viņi runāja par kautiņu pie pils un sacīja: ja varētu dabūt rokā to garkājaino zelli, nu, masteru Broumu, tad uz vietas ietriektu viņam dunci ribās, jo viņš šos apkaunojis, ar nūju nosizdams skotu, kas bijis viņu priekšnieks un pratis rīkoties ar zobenu labāk par visiem, un pēc tam uzrīdīdams šiem savus britu buldogus. Es uzsāku ar viņiem sarunu, uzdodamies par angļu jūrnieku no Spānijas. Viņi bija pārāk pietempušies un mani neko vis neizprašņāja, bet es pavaicāju, kas bija tas slaidais dons, kurš iejaucās ķīviņā pirms karaļa ierašanās. Viņi atbildēja, ka tas esot bagāts senjors, vārdā d'Agilars, bet gavēņa laikā viņa kalpotājiem klājoties grūti, jo viņš dikti stingri ievērojot baznīcas noteikumus, kaut gan citās lietās nemaz neesot tik stingrs. Es tei«u, ka man šis senjors likās varen augstas kārtas, un tad viens no viņiem sacīja: man esot taisnība, šā vīra dzīslās tekot Spānijas visdižciltīgākās asinis, tikai, par nelaimi, tās aizritējušas šķībi un tajās apgāzts tintes pods.