Beigu beigās, kad biju izmaksājis tam zaldātam vēl vienu kausu un vaicāju, kur šis dons dzīvo un vai viņam nav vēl kāds cits vārds, tad saņēmu atbildi, ka viņš visvairāk uzturoties Gra- nadā un, ja es apciemotu viņu tur, tad redzētu dažu labu skaistu dāmu un citus jaukumus. Bet viņa otrs vārds esot marķīzs Nihels. Es sacīju, ka tas nozīmē marķīzs Nekas, un zaldāts atcirta: es esot pārāk ziņkārīgs un viņš man gribējis pateikt tieši to — neko. Tad viņš uzsauca saviem biedriem, ka es droši vien esot spiegs, un es steigšus taisījos projām, jo viņi bija stipri sadzērušies un man varēja iziet plāni.

—   Labi, — Kastels sacīja. — Tu, Tomas, šonakt esi sargs, vai ne tā? Parūpējies, lai visas durvis ir cieši aizbultētas un mēs varam mierīgi gulēt, nebaidoties no spāniešu zagļiem. Atpūties labi, Pī­ter! Es pats vēl neiešu pie miera. Man jānosūta dažas vēstules uz Spāniju ar kuģi, kas dodas ceļā rītvakar.

Kad Pīters bija aizgājis, Džons Kastels izdzēsa visas lampas, izņemot vienu. To viņš paņēma rokā un, atstājis halli, iegāja kādā telpā, kas senos laikos, kad šeit dzīvoja angļu augstmanis, bija kalpojusi par mājas kapelu. Tajā atradās altāris un virs tā kruci­fikss. Kastels nometās uz ceļiem altāra priekšā un brīdi tur tā pa­lika, jo pat tagad, dziļā naktī, nebija drošs, vai kādas acis viņu nenovēro. Tad viņš piecēlās un ar lampu rokā aizslīdēja aiz altāra, pacēla gobelēnu un nospieda atsperi panelī zem tā. Panelis pa­vērās, atklādams mazu, slepenu kambarīti, kas bija izbūvēts biezajā sienā. Tas bija tikai prāva skapja lielumā un bez logiem. Laikam senāk tur pārģērbās garīdznieks vai tika glabāti svētie trauki.

Sai kambarītī bija vienkāršs ozola dēļu galds, uz tā sveces, koka šķirstiņš un daži pergamenta ruļļi. Nometies ceļos pie šā galda, Džons Kastels sāka dedzīgi lūgt veco Ābrama dievu, jo, kaut gan tēvs viņu vēl kā bērnu bija licis nokristīt, savā sirdī viņš visu mūžu bija palicis ebrejs. Un tieši tādēļ Kastels tagad tik ļoti raizējās. Margareta un Pīters nezināja šo viņa noslēpumu, bet bija ļaudis, kas to zināja, un Kastels saprata: ja tas nāks gaismā, liels posts, varbūt pat nāve piemeklēs viņu un šo namu, jo pielūgt dievu citādi, nekā sludināja svētā baznīca, tajos laikos bija vislielākais noziegums. Un tomēr viņš daudzus gadus bija riskējis un turējies pie savu tēvutēvu ticības.