Reizēm viņš nokāpa lejā veikalā un darbnīcās un traucēja tur zeļļiem strādāt, izprašņādams viņus gan par šo, gan to. Meistari zobojās par puisēna stostīgo valodu, tomēr mīlēja viņu. Palaikam viņš sē­dēja pie loga un, iespiedis vaigus dūrēs, raudzījās ne­tīrajā ielā, pa kuru šurp turp staigāja ļaudis.

Māte reiz, garām iedama, papliķēja viņam pa mu­guru un noteica:

— Ak tu, vērotāj …

Tad kādā jaukā dienā vērotāju nodeva draudzes skolā. Te viņš iemācījās tieši to, ko šādā skolā iespē­jams iemācīties, proti, apguva pirmās četras aritmēti­kas darbības, sāka tekoši lasīt, iemācījās latīņu valodas pamatus un uzzināja daudzus interesantus faktus, kas izklāstīti «Svēto dzīves aprakstos».

Tā nu viss ritēja mierīgi un labi. Poklēns, vecākais, iedzīvojās bagātībā, un jau bija nākuši pasaulē četri bērni, kad pēkšņi pērtiķu māju piemeklēja nelaime.

1632. gada pavasarī maigā māte savārga. Viņas acis kļuva spožas un nemiera pilnas. Mēneša laikā māte tik ļoti novājēja, ka grūti bija viņu pazīt, un viņas bālajos vaigos parādījās nelāga plankumi. Pēc tam viņa sāka atklepot asinis — un pērtiķu mājā jāšus uz mūļiem pa­sāka ierasties ārsti ar savām ļaunu vēstījošām cepurī­tēm galvā. Piecpadsmitajā maijā tuklais vērotājs skaļi raudāja, slaucīdama asaras ar netīrām dūrēm, un visa māja šņukstēja reizē ar viņu. Klusā Marija Poklēna gulēja nekustīga, rokas tai bija sakrustotas uz krūtīm.