Pār Parīzi nogulst tumšzils vakars, iemirdzas ugunis. Tirgus būdās iedegti dūmojoši krustveida kroņlukturi, tajos kūst tauku sveces, vijas liesmu mēles.
Sganarels steidzas mājup uz Sendeni ielu. Viņu rausta aiz stērbelēm, aicina iegādāties pretindi visām indēm, kādas vien pasaulē sastopamas.
Duni, Tilt!
Un, redz, tur cauri ļaužu drūzmai laužas divi gājēji: godājamais vectēvs un viņa draugs — pusaugu zēns ar krokotu apkakli. Un neviens nezina, un arī aktieri uz skatuves nenojauš, ko pūlis gumza pie šarlatāna būdas. Zodlē no Burgundas Viesnīcas nezina, ka pienāks diena, kad viņš spēlēs šī puisēna trupā. Pjērs Korneijs nezina, ka vecumdienās viņš priecāsies, kad šis puisēns pieņems viņa lugu iestudēšanai un viņam — pamazām trūkumā grimstošam dramāturgam — samaksās naudu par šo lugu.
— Vai nepaskatīsimies vēl arī nākamajā kumēdiņu būdā? — mīlīgi un pieklājīgi vaicā mazdēls.
Vectēvs šaubās — ir jau vēls. Tomēr viņš nenociešas:
— Nu, lai notiek, ejam!
Nākošajā balagānā aktieris rāda trikus ar cepuri: viņš to virpina, dīvaini saloka, gumza, sviež gaisā …
Tilts jau vienās ugunīs, pa visu pilsētu gājēju rokās šūpojas lukturi, un ausis vēl skan spalgais sauciens: orvjetāns!