Virzījās svinīgas procesijas, jāja izrotājušies, grezni saposušies un ar apšaubāmām īrētām dārglietām apkārušies komedianti, tie izkliedza reklāmas, pulcināja kopā ļaudis. Puišeļi bariem vien staigāja tiem pakaļ, svilpa, spraucās starp kājām un tā padarīja burzmu vēl jo lielāku.
Duni, Jaunais Tilt! Es saklausu, kā tavā kņadā no mātes aktrises un tēva krāpnieka dzimst franču komēdija, tā griezīgi kliedz, un tas rupjā seja apkaisīta ar miltiem!
Lūk, pa visu Parīzi tiek daudzināts kāds noslēpumains un lielisks cilvēks — Kristofs Kontudži. Viņš nolīdzis veselu trupu, tirgus būdā rīko izrādes, kurās darbojas āksti, un ar viņu palīdzību pārdod visas kaites dziedinošu ārstniecības putriņu, kas ieguvusi nosaukumu «or- vj etāns».
Visā valstī tuvu tālu
Nav vairs otru tādu zāļu!
Orvjetāns, orvjetāns!
Visiem palīdz orvjetāns!
Jokdari ar maskām uz sejas troksnī piesmakušās balsīs apzvēr, ka pasaulē neesot tādas slimības, kurai nelīdzētu brīnumainais orvjetāns. Tas glābjot no diloņa, mēra un kašķa!
Gar tirgus būdu jāj musketieris. Viņa tīrasiņu ērzelis šķielē ar asinīm pielijušu aci, no laužņiem krīt putas. Ceļu aizšķērso sveši vīri baltās biksēs, tie spiežas pie segliem ar pistolēm rokās. Kontudži tirgus būdā ieaurojas balsis:
Godātais kapteiņkungs,
Orvjetāns gan jāpērk jums!
— Kaut jūs nelabais parāvis! Nost no ceļa! — gvards uzbrēc.
— Dodiet man kārbiņu orvjetāna, — lūdz kāds kārdinājumā iekritis Sganarels, — cik tā maksā?
— Cienītais, — atbild šarlatāns, — orvjetāns ir manta, kuras vērtība nemaz nav nosakāma! Man neērti ņemt no jums naudu, cienītais!