I

'Koļins lēni pagrieza atslēgu, pievēra acis un atlaidās sēdeklī, tomēr sirds, kas pēkšņā dusmu uzplūdumā bija sākusi sisties kā negudra, nekādi negribēja rimties. Tad Koļins izkāpa 110 hronokāra, apsēdās uz zemes un, pie­spiedis muguru pie araukārijas stumbra, drūmi pavērās le­jup. Kreisā zābaka purngals bija apskrambāts, un Koļins tālab kļuva vēl niknāks. Bet viņš joprojām sēdēja ne­kustīgi, tikai pirksti bezmērķīgi grozīja retaimera atslēgu un lūpas brīžiem pavērās, neizdvešot ne skaņas.

Toties visapkārt skaņu bija, cik uziet. Tālumā — dār­doši rēcieni un pērkonīgi dobji būkšķi. Virs galvas vējš svilpodams un švīkstēdams iecirtās tulpju koku, magno- liju un citu augu sienā — tikpat zaļoksnējā un pārpilnā mežonīga dzīvības spēka kā viss šajā apvidū. Citu augu — tas, protams, ir pārāk nenoteikts apzīmējums, taču Ko­ļins nebija botāniķis un, kā ikviens īsts hronofiziķis, zi­nātnē visu mūžu palika uzticīgs pirmajai mīlestībai… Arī tepat, koku biezoknī, dzirdēja krakšķus un kurkstē­šanu, bet šīs skaņas nevarēja pat salīdzināt ar rēcieniem tālumā…

Pēkšņi Koļins saausījās. Kreisajā pusē aiz meža kāds smagi elsa un tusnīja. Tur caur biezokni droši vien lau­zās gadrozauri jeb, kā būtu sacījis Jurka, «ar krietnu dzīvsvaru un ne visai pievilcīgu ārieni apveltīti rāpuļi».