Koļins lika lietā mimtesteru. Tā bija gara, apnicīga procedūra — pieslēgties katrai šūniņai un pārbaudīt to ar standartspriegumu. Beidzot arī šī procedūra bija galā. Katra šūniņa atsevišķi pārbaudi izturēja. Diemžēl… hro- nējoties spriegums, jādomā, ievērojami pārsniegs standartu …
Bet varbūt spriegums nemaz nebūs tik augsts? Vai tad nav iespējams, ka viņi šeit sastapušies ar krasu blīvuma svārstību? Detalizētas hronokartes taču vēl nepastāv! Un nav izslēgts, ka tieši šis periods bijis sevišķi bagāts ar notikumiem. Bet tādā gadījumā blīvuma svārstības nākamajā ceļaposmā var samazināties un viņi, par spīti varbūtības teorijai, savu mērķi tomēr sasniegs… Tātad cerības, kaut arī nelielas, vēl ir. Tāpēc — uz priekšu! • — Juri! — Koļins sauca. — Juri, kur tu esi? — Un, juzdams, ka viņu atkal pārņem dusmas, norūca: — Cūcība! …
Viņš apmeta vairākus lokus ap hronokāru. īsā, atsperīgā zāle nesaglabāja nekādas pēdas. Koļins pasauca vēl dažas reizes — atbildes nebija. Tikai tuvējā ozolu birzs neskaidri atbalsoja viņa saucienu.
Koļins ielūkojās kabīnē. Varbūt puisis iemidzis sēdeklī? Laika atlika maz, kavēties nedrīkstēja… Taču kabīne bija tukša. Šajā brīdī dienas gaismu, kas ieplūda caur sitala kupolu, aizēnoja garām slīdoši mākoņi. Kabīnē iestājās mijkrēslis, automātiski iedegās plafoni, un to spīdumā Koļins uz vadītāja sēdekļa ieraudzīja papīra lapiņu.