Vispirms vajadzēja atbildēt uz jautājumu: kur viņš atrodas? Kādā laikmetā? Desmit, simt vai tūkstoš gadus pirms mūsu dienām? Bet kā lai to uzzina? Instrukciju, kas būtu piemērotas šai situācijai, nav. Toties pastāv noteikums: cilvēku apdzīvotajā laikā apstāties aizliegts. Un vēl viens noteikums: ja tāda apstāšanās tomēr kļuvusi neizbēgama …
Bet par to vēlāk. Metodes, kā orientēties samērā nesenā pagātnē, vēl nav izstrādātas. Tātad tās ir jāizstrādā! It īpaši tāpēc, ka citas izejas nav.
Var rīkoties tā: izkāpt no hronokāra, sameklēt ēkas, mašīnas, apstrādātus laukus, vārdu sakot, kaut kādas civilizācijas pazīmes. Ja izdotos, piemēram, atrast satiksmes līdzekli, kas kustas bez dzīva vilcējspēka, tas nozīmētu, ka viņš nokļuvis tā laikmeta otrajā gadu tūkstotī, kuru pagātnē dēvēja par «mūsu ēru». Patiesībā — šī gadu tūkstoša otrajā pusē vai, vēl precīzāk, pēdējā ceturksnī. Celtnes no betona nozīmētu apmēram to pašu. Taču tādas celtnes būvēja arī trešā gadu tūkstoša sākumā. 2ēl, ka viņš nav vēsturnieks. 2ēl. Bet kas gan normālos apstākļos varētu iedomāties, ka pienāks brīdis, kad cilvēku dzīvība būs atkarīga no tā, cik labi vai slikti Koļins zina vēsturi?