Cilvēks apveltīts ar saprātu, kura dabai nav. Un vēl — dabai nav jāsteidzas. Tā var simtiem tūkstošiem un pat miljoniem gadu attīs­tīties kādā noteiktā virzienā, pēc tam pārliecināties, ka tas ir strupceļš, un pēkšņi izdarīt pagriezienu par deviņ­desmit grādiem. Turklāt daba vienlaikus attīstās daudzos virzienos, gan jau kāds no tiem būs pareizais. Cilvēks tā rīkoties nedrīkst. Viņam nav tik daudz laika.

Ja es šeit satikšu cilvēkus un viņi sāks mani iztaujāt — bet tā tas noteikti būs! — atliks vienīgi teikt viņiem pa­tiesību. Un tad noskaidrosies, ka tas, ko cilvēki dara šo­dien, nemaz nebūs vajadzīgs rīt. Bet katram taču gribas darīt to, kas noderēs nākotnē. Un nevienam negribas no­ņemties ar lietām, kas visā drīzumā vairs nebūs vajadzī­gas.

Tomēr citādi diemžel nevar. Jo pat tas, kas no nākot­nes viedokļa ir aplams un lieks, no šāsdienas viedokļa var būt pareizs un nepieciešams. Iedomājies, piemēram, ka akmenslaikmeta cilvēkiem tu parādi tērauda asmeni. Meistaram, kas cītīgi slīpē krama cirvi, droši vien nolai­dīsies rokas… Bet, ja viņš pametīs savu darbu, cilvēki nekad neiemācīsies izgatavot tērauda asmeņus.

Tāpēc tikties ar cilvēkiem nedrīkst. Mūsu dienās uz Zemes valda miers, bet tas nenozīmē, ka senčiem priekš­laikus jāatsakās no ieročiem.

Jā, otrais noteikums ir taisnīgs. Man jāiet bojā. Un ma­niem biedriem arī. Neko darīt, Koļin. Jāpieliek punkts …