— Nekā nesaprotu …
Juris smīkņāja. Koļins tikmēr sāka pārmeklēt nākošo sekciju. Uz grīdas tika izlidināti aizsargtērpi un veļa, tad — konservi, trauki un citi virtuves piederumi. Kravas tilpnē sekciju bija daudz, un Koļina seja kļuva aizvien drūmāka. Beidzot bija iztukšots arī pēdējais skapītis. Uz grīdas pacēlās kārbu, burku, drēbju, kasētu, rezerves bateriju, pannu un tamlīdzīgu priekšmetu piramīda. Restu tajā nebija.
— Novāc! — Koļins spēji pagriezās, ar plecu ietriecās atvērtajās durvīs un izlēca no hronokāra.
Juris neriskēja iebilst, jo zināja, kad ar Koļinu nedrīkst jokot. Neapmierināti nomurminājis kaut ko, viņš pievērsās mantu kaudzei. Koļins paspēra dažus soļus un, berzēdams pieri, apstājās. No tādiem notikumiem kuram katram varēja noreibt galva.
Restu nav. Nav visa saiņa — piecu jaunu, pārbaudītu, absolūti drošu detaļu. To vietā Jurka atradis vienu vienīgu'. Un ne jau tur, kur tai vajadzēja būt. No kurienes tā šeit radusies? Un kur pazudušas pārējās?
Koļins ilgi piepūlēja atmiņu. Beidzot atcerējās. Šis rests sekcijā virs durvīm palicis vēl no pagājušās — septītās kompleksās ekspedīcijas, kas pirmā bija tikusi līdz mezozoja ērai. Tā bija veca, jau nolietota detaļa. Tiesa, pagaidām vēl derīga. Tomēr neviens nezināja, cik ilgi tā spēs izturēt slodzi un kad īsti sadegs. Tas varēja notikt jebkurā brīdī.