,

Gestapo Rīgas nodaļas priekšnieks Lange sēdēja pie galda un koncentrēti raudzījās vienā punktā. Tikai pēc laba brīža viņa skatiens atkal pievērsās oberšturmfīre- ram Haraldam Raup-Dīmensam, kas bija ērti atlaidies sēdeklī. «Kas par manierēm!» dusmojās Lange, jo ober- šturmfīrera vaļīgā poza neizrādīja ne mazākās cienības pret priekšnieku. Bet asā piezīme palika neizteikta. Ar šo Rūras miljonāra dēlu pat Langem negribējās ķildoties.

—    Nu, ko jūs domājat par šo lietu?

Oberšturmfīrers sakustējās:

—     Nododiet to manās rokās, un es triju mēnešu laikā likvidēšu spiestuvi.

—    Vai jums ir kāds pieturas punkts?

—    Nē, tikai nojauta. Taču nojautas mani reti pie­viļ. Aiz spiestuves, manuprāt, stāv «Žanis». Notvert Žani nozīmē iznīcināt šo boļševistiskās propagandas perēkli.

—    Tātad drīz viņš jau būs mūsu rokās? . . .

—    Nē, es domāju, ka nedrīkstam pārsteigties. Gal­venais ir spiestuve. Žanis nekur neizbēgs. Vienam no mūsu labākajiem aģentiem jau izdevies nodibināt kon­taktu. Šovakar viņi satiksies pirmo reizi. Sākot ar šo brīdi, Žanis atradīsies mūsu pastāvīgā uzraudzībā.

Cilvēks, par kuru gestapo tā interesējās, pašreiz no­pirka «Tēvijas» 1942. gada 23. oktobra numuru. īsajā ceļa gabalā līdz nākošajam stūrim pagadījās vismaz pieci seši vīrieši tādos pašos mēteļos. Arī izskata ziņā viņš maz atšķīrās no gājējiem, kas šai stundā pildīja ielu. Vidēja auguma, gaišmatis, plecīgs, bet ne pārāk drukns, rūpīgi sasukātiem matiem un gludi skūtu seju Jānis Daugavietis likās caurmēra pilsoņa iemiesojums. Uzlūkojot šo cilvēku, šķita viegli noteikt viņa paražas — tramvajā tas droši vien piedāvāja sievietēm vietu, iera­dās darbā un gāja projām tieši laikā, vilcienā lasīja avīzi un pēc tam žāvājās . . .