Nemaz nevajadzēja salīdzināt šo uzsaukumu ar daudzajiem, kas glabājās īpašā atvilktnē, lai zinātu, ka tas izgatavots tai pašā komunistu spiestuvē, kuru oberšturmfīrers meklēja jau kopš pusgada.
Šarfīrers Ranke, baidīdamies runāt bez uzaicinājuma, vairākas reizes sasita papēžus. Oberšturmfīrers joprojām nepiegrieza tam vērības. Viņam patika, izjust savu varu pār šo rīkļurāvēju ar grenadiera augumu un vērša pakausi, kas ar vienu dūres sitienu varēja notriekt cilvēku gar zemi.
— Nu, Ranke, — viņš beidzot teica ar ironisku smīnu. — Vai mēle iesalusi? Ziņo, kas tev vēl ziņojams!
— Oberšturmfīrera kungs, mums izdevies apcietināt cilvēku, kas pacēlis šo uzsaukumu. Vai pratināsiet viņu?
— Labi, lai nāk iekšā.
Bet apcietinātais nemaz nespēja ienākt. Tas bija tā piekauts, ka Rankem un uzraugam Ozolam nācās iestiept to kā nedzīvu nastu. Apsēdināts tas tūdaļ saļima un novēlās no krēsla. Oberšturmfīrera seja pietvīka no dusmām. Par pratināšanu nebija ko domāt. Viņa balss kā pātaga ķēra nobālušo Ranki:
— Šarfīrer, cik reižu esmu teicis, ka trenēties drīkstat tikai pēc tam, kad es būšu galā!
Vēl labu brīdi Raup-Dīmensam niknumā trīcēja rokas. Ar kādiem lopiem viņam nācās strādāt! Baudu izmežģīt citam žokļus šie miesnieki stādīja augstāk par dienestu. Vajadzības gadījumā gan oberšturmfīrers arī pats ķērās pie spīdzināšanas, bet viņš parasti vispirms mēģināja apcietināto iespaidot psihiski.
Raup-Dīmenss paskatījās plānajā platīna rokas pulkstenī, ko viņam pēc sava ceļojuma uz Vāciju bija uzdāvinājusi Simsona kundze. Piecas minūtes pāri četriem. Tātad Ķīsis — viņa labākais aģents — jau ieradies. Viņš nocēla iekšējā tālruņa klausuli: