Tā jau varētu debesu iemītniekus it viegli pārvērst par čivinošu nejēgu baru. Baznīcā runā par mūžīgo miera valstību kā par iepriecinājumu. Bet palūko tikai izbaudīt uz savas ādas šo mūžīgo mieru debe­sīs, un cilvēks uzreiz jutīs, cik mokoši gausi vilk­sies laiks. Tici man, Stormfīld, tāds cilvēks kā tu, kas visu savu mūžu pavadījis nepārtrauktā rosībā, nonācis debesīs, kur galīgi nekā nebūtu ko darīt, jau pēc pusgada kļūtu traks. Nē, paradizē — tā nav vieta atpūtai; par to te nav ko šaubīties.

Es šim saku:

—   Sem, ja man agrāk to kāds būtu teicis, es justos apbēdināts, taču tagad es esmu priecīgs. Esmu priecīgs, ka esmu šurp nokļuvis.

Bet viņš man jautā:

—   Tu, kaptein, laikam gan esi krietni noguris?

Es atbildu:

—   Noguris, tas vēl nav nekas, Sem! Esmu no­guris kā suns!

—   Re nu, re nu! Tu esi pelnījis dziļu miegu un to tu te dabūsi. Tu esi nopelnijis labu ēstgribu - un šeit pusdienosi ar baudu. Šeit, tāpat kā uz zemes, bauda jāiemanto ar godīgu darbu. Nevar papriekš baudīt, bet tiesības uz baudu izpelnīties pēc tam. Taču paradizē vienā ziņā ir kāda atšķiriba: tu pats sev vari izvēlēties darba veidu: un, ja strādāsi go­dam, tad visa debesu vara tev palīdzēs gūt sekmes. Cilvēkam ar dzejnieka dvēseli, kas uz zemes bijis kurpnieks, šeit nevajadzēs darināt zābakus.

—  Tas nu gan ir saprātīgi un gudri, — teicu. — Darba daudz, taču tikai tāds, kas tev pa prātam; un nebūs vairs nekādu moku, nekādu ciešanu …