Pēdīgi trim šoneriem apnika tramdīt mūs šurp un turp. Visi trīs aizbrauca uz Nihi pašā ziemeļaustrumu malā. Pēc tam tie neatlaidīgi sāka dzīt mūs uz rietumiem. Arī viņu deviņas laivas atradās ūdenī. Viņi pārmeklēja katru saliņu, kurai virzījās garām. Viņi mūs dzina, dzina, dzina dienu no dienas. Katru nakti visi trīs šoneri līdz ar deviņām laivām izveidoja aizsardzības ķēdi, kas stiepās šķērsām pāri lagūnai no vienas malas līdz otrai, tā ka mēs nekādi nevarējām izsprukt atpakaļ.

Mūžīgi viņi nevarēja mūs tā dzīt, jo lagūna jeu nav tik liela, un pēdīgi mēs visi, kas palikuši dzīvi, bijām sadzīti uz pēdējās smilšu sēres pašos rietumos. Aiz mums pletās atklātā jūra. Mūsu tur bija desmit tūkstoši, un mēs pieblīvējām smilšu sēri no lagūnas piekrastes līdz pat brāzmainajai bangotnei otrā malā. Nevienam pat atgulties nebija iespējams. Trūka vietas. Mēs stāvējām sānu pie sāna un plecu pie pleca. Divi dienas viņi mūs tur noturēja, un stūrmanis mēdza uzrāpties vantīs un ņirgāties par mums, brēkdams: «Ek jūs, ek jūs, ek jūs!» — līdz mēs visi no sirds vēlējāmies, kaut jel nebūtu pirms mēneša aiztikuši ne viņu, ne viņa šoneri. Mums nebija ko ēst, un divas dienas un divas naktis mēs nostāvējām kājās. Mazie zīdainīši apmira, un vecie un vārgie apmira, un ievainotie apmira. Un ļaunākais no visa — mums trūka ūdens, ko dzesēt slāpes, un divas dienas saule mūs svilināja, bet paēnas nebija. Daudzi vīri un sievietes sabrida okeānā un tur noslīka, bet bangotne meta viņu līķus atpakaļ krastā. Un tad vēl mums uzkrita mušu posts. Daži vīrieši aizpeldēja līdz šoneru bortiem, bet tos visus apšāva līdz pēdējam. Un mēs, dzīvi palikušie, gauži nožēlojām, ka savā lepnībā bijām mēģinājuši ieņemt trīsmastu šoneri, kas bija ieradies zvejot jūras gurķus.