Tiem sešiem vīriem, kurus izlaida malā, pirmajiem nācās tikties ar velnu velniem, ko skiperi bija mums uzsu- tījuši.

— Uznāca nikna sērga, — es viņu pārtraucu, jo atskārtu šās nekrietnības būtību. Uz šonera plosījušās masalas, un šie seši gūstekņi tīšuprāt tikuši aplipināti ar tām.

— Jā, nikna sērga, — Oti turpināja. — Tas bija varens velnu velns. Visvecākie cilvēki neko tādu ne dzirdējuši nebija. Tos mūsu priesterus, kas vēl dzīvoja, mēs paši nogalinājam, jo tie nemācēja pārspēt velnu velnus. Sērga pletās plašuma. Esjau teicu, ka mūsu tur bija desmit tūkstoši, kad stāvējām sānu pie sāna un plecu pie pleca uz smilšu sēres. Kad slimība no mums atstājās, dzīvi bija palikuši vairs tikai trīs tūkstoši. Bez tam visi kokosrieksti bija pārstrādāti koprā, un iestājās bads.

Sitas tirgotājs, — Oti beidza savu stāstu, — tas tīrais mēsls būt. Viņš būt kā beigts gabals kai-kai (gaļas), viss apkārt smirdēt. Viņš būt kā suns, slims suns, un pulka daudzi mušas apkārt suns. Mums nav bailes no tirgotājs. Mums bailes tālab, ka viņš balts vīrs. Mēs pulka skaidri redzēt: nav labi nokaut balts vīrs. Tas viens tirgotājs kā slims suns, bet tam pulka daudzi brāļi būt ap viņš, balti vīri kā tu, cīnīties kā sātani. Mums nav bailes no tas nolādēts tirgotājs. Kāda reize viņš pulka daudzi kaitināt kanakus — un kanaki gribēt viņš nosist, bet kanaki iedomāt par velnu velns, un kanaki dzirdēt stūrmanis dziedāt: «Ek jūs, ek jūs, ek jūs!» — un kanaki nenosist viņš.

Oti uzdūra savam āķim gabalu tinteszivs ēsmai, ar zobiem noplēsdams to no dzīvā, ļumošā nezvēra, un āķis ar ēsmu baltās liesmās nogrima līdz pat dibenam.

— Haizivs staigāt izbeigt, — viņš ieteicās. — Es domāt, mēs noķert pulka daudzi zivs.