— Pū! — Emīls nopūtās un taisījās prom.
Kad Virta kundze, skaisti sacirtota un ar savu attēlu spogulī apmierināta, bija aizgājusi, māte iegāja guļamistabā un ieraudzīja, ka Emīls ir gluži nelaimīgs.
— Vai tu man nevari pateikt, kas izgudrojis šos labos uzvalkus?
— Diemžēl ne. Bet kādēļ tu to gribi zināt?
— Pasaki, kur šis zellis dzīvo, un es viņu nošaušu!
— Ai, cik tev gan grūti! Citi bērni skumst, ka viņiem nav laba uzvalka. Jā, katram savas raizes… Ka neaizmirstu: šovakar palūdz krustmātei Martai drēbju pakaramo un kārtīgi uzkar uzvalku. Bet vispirms to iztīri. Neaizmirsti! Un rīt tu vari atkal vilkt puloveru, savu veco vamzi. Un kas vēl? Koferis sakravāts. Puķes krustmātei ietītas. Naudu vecmāmiņai es tev iedošu vēlāk. Un tagad ēdīsim. Nāciet, jaunais cilvēk!
Tišbeina kundze aplika roku dēlam ap kaklu un veda viņu uz virtuvi. Pusdienā bija makaroni ar šķiņķi un rīvētu Parmas sieru. Emīls sukāja iekšā par trim. Tikai reizumis viņš pārtrauca ēšanu un uzmeta mātei skatienu, it kā baidītos, ka māte varētu ņemt ļaunā viņa lielo ēstgribu tieši atvadu brīdī.
— Un tūlīt atraksti kartīti! Es ieliku tev koferī, pašā virsū.
— Tiks izdarīts, — Emīls atbildēja un pēc iespējas neuz- krītošāk nogrūda makaronu no ceļgala. Māte, par laimi, nekā nepamanīja.
— Sirsnīgi pasveicini visus no manis. Esi piesardzīgs. Berlīnē ir citādi nekā pie mums Neištatē. Svētdien tu iesi ar tēvoci Robertu uz ķeizara Fridriha muzeju. Uzvedies rātni, lai nedomā, ka mēs šeit nezinām, kas pieklājas.