Emīlam nebija vairs tēva. Taču viņa mātei darba netrūka, viņa frizēja savā istabā, mazgāja gaišus un tumšus matus, nerimtīgi strādāja, lai viņiem būtu ko ēst un lai varētu samaksāt par gāzi, oglēm, īri, apģērbu, nopirkt grāmatas un nomaksāt skolas naudu. Tikai dažreiz viņa bija slima un gulēja gultā. Tad atnāca ārsts un parakstīja zāles. Emīls lika mātei siltas kompreses un vārīja virtuvē viņai un sev ēdienu. Un, kad māte gulēja, Emīls uzslaucīja grīdu ar slapju lupatu, lai viņa neteiktu: «Man jāceļas augšā. Dzīvoklis galīgi netīrs.»
Vai jūs sapratīsiet un nesmiesieties, ja es jums tagad teikšu, ka Emīls bija priekšzīmīgs zēns? Redzat, viņš ļoti mīlēja savu māti. Un viņam būtu briesmīgs kauns, ja viņš slinkotu, kamēr māte strādā, rēķina un atkal strādā. Vai viņš varēja nemācīties vai norakstīt no Naumaņu Riharda? Vai viņš varēja kavēt skolu, ja tas būtu iespējams? Viņš redzēja, kā māte pūlas, lai viņam nekā netrūktu, lai viņam būtu tāpat kā citiem skolēniem. Vai tad viņš maz drīkstēja māti apkrāpt?
Emīls bija priekšzīmīgs zēns. Tā tas ir. Bet viņš nebija no tādiem, kas citādi nevar tāpēc, ka ir gļēvi un skopi, vai tāpēc, ka kļuvuši pārlieku pieauguši.