Konduktors nāca durvīm arvien tuvāk. Nu jau viņš stāvēja durvīs un skaļi jautāja:

—   Kam vēl nav biļetes?

Viņš noplēsa garas, baltas strēmeles un ar knaiblēm iz­knieba tajās veselu rindu caurumiņu. Cilvēki uz platformas deva viņam naudu un saņēma par to biļetes.

—   Nu un tu? — viņš noprasīja zēnam.

—   Es esmu pazaudējis naudu, konduktora kungs, — Emīls atbildēja. Zādzībai taču neviens nebūtu ticējis.

—   Pazaudējis naudu? Zinām jau, zinām. Un uz kurieni tu brauc?

—   To… to es vēl nezinu, — Emīls stomījās.

—   Tā, nu tad kāp nākamajā piestātnē ārā un vispirms iz­domā, kur tev jānokļūst.

—   Nē, tā nevar. Man te jāpaliek, konduktora kungs. Lūdzu, lūdzu!

—   Ja es tev saku, ka jāizkāpj, tu izkāpsi. Saprati?

—   Dodiet šim zēnam biļeti! — tad ierunājās kungs, kas bija lasījis avīzi. Viņš sniedza konduktoram naudu. Konduk­tors iedeva Emīlam biļeti un stāstīja kungam:

—   Jūs nevarat iedomāties, cik daudz puiku ik dienas te iekāpj un grib iestāstīt, ka aizmirsuši naudu. Vēlāk viņi zo­bojas par mums.

—   Sis te par mums nezobosies, kungs atbildēja.

Konduktors iegāja atpakaļ vagona.

Es ļoti pateicos, mans kungs! — Etnīls sacīja.