Beidzot man viss itin jauki bija vienkopu — un stāsts bija gatavs! Nu man vajadzēja vēl tikai apsēsties un visu pēc kār­tas uzrakstīt.

To es, protams, arī darīju. Ja es to nebūtu darījis, tad jūs tagad neturētu rokās gatavu grāmatu par Emīlu. Bet vispirms es vēl ātri paveicu kaut ko citu. Es pierakstīju daļas tādā se­cībā, kā tās metās pie manis pa durvīm, kamēr viss bija vien­kopu: kreisās kājas zābaks, apkaklīte, spieķis, kaklasaite, la­bās kājas zeķe un tā tālāk.

Stāsts, romāns, pasaka — tie līdzinās dzīvām būtnēm un varbūt arī tādas ir. Tiem ir sava galva, savas kājas, asinsrite un apģērbs kā īstiem cilvēkiem. Un, ja tiem sejā trūkst deguna vai katrā kājā ir citāda kurpe, tad, vērīgi apskatot, to tūliņ pamana.

Iekams nododu jums šo stāstu visā kopumā, es gribētu at­tēlot, kā pār mani bira atmiņu un iedomu atsevišķās daļas.

Varbūt jūs esat pietiekoši attapīgi un paši spējat no šīm daļiņām izveidot stāstu, iekams es to izstāstu? Iedomājieties, ka jums iedoti būvklucīši, no kuriem jums jāuzbūvē stacija vai baznīca, un nekāda plāna jums nav, un neviens klucītis ne­drīkstētu palikt pāri!

Tas ir gandrīz kā pārbaudījums.

Brrr!

Bet atzīmes par to netiks liktas.