Varbūt jūs esat pietiekoši attapīgi un paši spējat no šīm daļiņām izveidot stāstu, iekams es to izstāstu? Iedomājieties, ka jums iedoti būvklucīši, no kuriem jums jāuzbūvē stacija vai baznīca, un nekāda plāna jums nav, un neviens klucītis nedrīkstētu palikt pāri!
Tas ir gandrīz kā pārbaudījums.
Brrr!
Bet atzīmes par to netiks liktas.
Paldies dievam!
Pirmais uzradas Emīls pats.
Tas ir Emīls. Savā tumšzilajā svētdienas uzvalkā. Viņš to uzģērbj bez sevišķas patikas un tikai tad, ja viņam liek to darīt. Zili uzvalki nejēdzīgi ātri notraipās. Tad Emīla māte saslapina drēbju suku, iespiež zēnu starp ceļiem, tīra un sukā, un aizvien saka: «Puika, puika! Tu taču zini, ka es tev jaunu nevaru nopirkt.» Un tikai tad, kad ir jau par vēlu, viņš iedomājas, ka māte strādā cauru dienu, lai abi būtu paēduši un lai viņš varētu iet reālskolā.
Otrā — friziere Tišbeina kundze, Emīla māte.
Kad Emīlam bija pieci gadi, nomira viņa tēvs, skārdnieks Tišbeina kungs. No tā laika Emīla māte frizē. Cirto matus. Mazgā veikalu jaunkundzēm un apkaimes kundzēm galvas. Bez tam viņai jāvāra ēdiens, jāuzkopj dzīvoklis un pašai jāmazgā arī veļa.