nebija varas. Viņu kratīja drebuļi, un mēle kā nedzīva vāļājās viņa vaļējā mutē.
Kad viņu veda pa atvērtajām durvīm, viņš palūkojās griestos un iekliedzās:
— Ei! Ko tu tur augšā dari? Nāc lejā, es tev sadošu!
— Tur nekā nav, — teica viena no kopējām. — Iesim!
Viņš gāja starp abām kopējām līdzīgi arestantam un gandrīz iemeimuroja sienā kā akls zirgs, kamēr kopējas ieveda viņu vannas istabā.
Kad viņš pēc mazgāšanās bija noguldīts gultā, kas atradās blakus Mika gultai, māsa iedeva viņam miega iāles. Viņš norija tās ar dīvainu, skaļu guldzienu, iekliedzās: — Velns! — tad žēlabaini piebilda: — Draņķīgs! Briesmīgi draņķīgs šķidrums!
— Tagad guliet! — māsa pavēlēja. — Šeit jūs nekas netraucēs. Jūs drīz vien iemigsiet.
— Dūži gribēja visu uzgrūst man, — dzērājs murmināja. — Mans paziņa pirmais uzbruka man… Jā, tā bija. . . Pie velna, kur es atrodos? Jūs esat slimnieku kopēja, vai ne? Jā, pareizi… Kā jums klājas? Mēs plostojām nedēļām … Es gulēšu . . . Būšu mierīgs . ..
Māsa, uzlikusi roku viņam uz pleca, vieglītēm noguldīja viņu uz spilvena un aizgāja.