Tā rīkojoties, viņi aizmirsa vienu no savas ticības pamatpostulātiem, un proti, ka Jēzus ir ne tikai dieva dēls, bet arī cilvēks ar miesu un asinīm, kuram, tāpat kā visiem pārējiem ļaudīm, bijušas savas cilvēciskas vājības un savs laicīgās dzīves tecējums.

Sīs nostājas sekas izbaudīja pētnieki, kuri bija jau­nās zinātnes nozares — biblistikas — aizsācēji. Vācietis Samuēls Reimaruss savu pētījumu rezultātus neiedroši­nājās publicēt, un tie tika izdoti tikai desmit gadu pēc viņa nāves. Bet izcilais vācu teologs Dāvids Fridrihs Strauss un franču orientālists Ernests Renāns, kuri ar sa­viem darbiem iemantoja pasaules slavu un būtiski ietek­mēja mūsdienu mentalitātes veidošanos, par savu drosmi samaksāja ar to, ka zaudēja universitāšu katedras.

Šodien līdzīgi, pret zinātniskās pētniecības brīvību vērsti pasākumi visumā jau pieder pagātnei, vismaz tie nav sastopami tik klajā un nemaskotā veidā. Sākušies intensīvi, nekādu šķēršļu nekavēti meklējumi. Zinātnes

darbinieku — vēsturnieku, reliģiju pētnieku, filologu, arheologu un daudzu citu nozaru speciālistu kopējo inte­lektuālo pūļu auglis ir plaša literatūra, kura ar saviem pirmreizējiem atklājumiem šos jautājumus aplūko pil­nīgi jaunā gaismā.