Taču tūlīt rodas jautājums, kādā mērā un vai vispār var paļauties uz Tacitu, kad viņš raksta, ka Romā dzīvojis daudz kristiešu, kuri savu nosaukumu atvedinā- juši no Kristus vārda. Pirmajā acu uzmetienā šāds jautājums var likties pārsteidzošs, taču tas- nav bez sava pamatojuma. No citiem avotiem zināms, ka m. ē. 1. gadsimtā Kristus piekritēji sevi vēl nesauca par «kristiešiem», bet ugunsgrēks Romā notika m. ē. 64. gadā.
«Apustuļu darbos» (11:26) mēs lasām, ka nosaukumu jeb iesauku — kā nu to labāk dēvēt — «kristieši» vispirms sākuši lietot Antiohijas iedzīvotāji, kuri bija pagāni. Kā šis nosaukums radies? Izrādās, ka ar vārdu «hristos» grieķu valodā tulko ebreju «mesija», kas nozīmē «ieziestais», «svaidītais». (Tā laika helēniskās pasaules cilvēkiem šā vārda pielietojums kādas ticības piekritēju apzīmēšanai licies smieklīgs un nejēdzīgs. Viņi paši ieziedās jeb iesvaidījās tikai aiz higiēniskiem vai medicīniskiem apsvērumiem, un tā bija ikdienišķīga kosmētiska procedūra, kaut kas līdzīgs, piemēram, zobu tīrīšanai mūsdienās.)