Ja stāstos par pirātu kapteiņiem dažkārt attēloti notikumi un pavērsieni, kas tiem piešķir romāniem raksturīgu noskaņu, tad jāatgādina, ka tie nepavisam nav sacerēti vai konstruēti šādā nolūka, bet gan radušies tāpēc ka autoram, pašam tos tuvāk reiepazinušam, tie šķituši pievilcīgi un viņš iedomājies, ka arī lasītāji tos uzņems ar līdzīgām izjūtām.

Godīgā dienestā ir liess uzturs, maza alga un sūrs darbs, šajā turpretī -bagātība un pārpilnība, izpriecas un vaļa, brīvība un vara, un kurš gan neizšķirsies par šādu dzīvi, ja ļaunākajā gadījumā vienīgais drauds ir pāris nīgru skatienu, kad tieci vilkts pie kāķa. Nē, mans moto ir un paliek: jautri nodzīvot īsu mūžu.

Bilst Viljams ļoti nopietni: „ Jā teic, draugs, ka man gaužām žēl tev sacīt šādus vārdus: tie, kas nekad nedomā par nāvi., bieži nomirst, par to pat neiedomādamies."

Es, turpinādams sarunu, ko pa jokam biju uzsācis, sacīju: ,, Lūdzams, nerunā par miršanu, kā gan mēs varētu zināt ka jelkad mirsim?" - un iesmējos.

„Nav man vajadzības tev uz to atbildēt," saka Viljams, „un neklājas izteikt tev pārmetumus, jo esi mans kapteinis, taču par nāvi tomēr derētu citādi runāt. Nāve ir viena riebīga būšana."

„Saki man droši, ko vien vēlies, Viljam," es atteicu. „Neko neņemšu tev ļauna." Sāku justies par šo sarunu dziļi aizkustināts.