Vai tas mani padarījis atšķirīgu no visiem citiem? Tas, ka pratu dzīvot? Vai tāpēc, ka apzinājos labāk par visiem pārējiem: proti, mums dota viena vienīga iespēja nodzīvot mūžu šaipus kapam? Vai ar to es viņus biedēju līdz neprātam - visus, gan labākos, gan pašus ļaunākos no viņiem? Vai tiešām viņus biedēja tas, ka es ne pliku grasi nedevu par dzīvi pēc nāves?
Varbūt. Bet viens man ir skaidrāks par skaidru: neesmu nevienam atvieglojis iespējas kļūt par manu līdzinieku vai sabiedroto. Mani saukā par Bārbekjū* [Barbecue(angļu val) piknikā uz uguns vai restēm cepta gaļa]kopš tās dienas, kad zaudēju kāju, un zināms pamats tam ir. Ai, ja manā mūža ritumā ir kaut kas, ko atceros, tad tas - kā pazaudēju kāju un tiku pie iesaukas. Kā es būtu varējis to aizmirsi? Tas man tiek atgādināts ik mīļu reizi, kad pieceļos, lai nostātos.
2.
Es Vēl šobaltdien jūtu daktera nazi griežamies man miesā
gluži kā sviestā. Četriem vīriem uzdeva noturēt mani guļus. Bet es tos aizsūtīju, lai iet atpakaļ katrs pie sava darba. Par sevi parūpēšos pats. Vīriem acis iepletās, tie blenza uz dakteri, bet tad neuzdrošinājās man pretoties. Dakteris apmainīja nazi pret kaulu zāģi.
- Tu vispār neesi cilvēks. - viņš sacīja, kad bija nozāģējis man kāju, bet no manām lūpām nebija dzirdējis ne skaņas.
- Neesmu cilvēks? - es jautāju un ar vispēdējicm spēkiem izmocīju smaidu, kas viņu laikam nobiedēja vairāk nekā viss pārējais. - Kas tad es būtu?
Nākamajā ritā aizkūņojos līdz klājam. Es gribēju dzīvot. Biju pārāk daudzus redzējis pazūdam kuģa ķīļūders putās, pārāk daudzus noslāpstam pašu vēmekļos, mirstam no gangrēnas vai asiņu zuduma. Vēl tagad man stāv acīs aina, ko ieraudzīju, kad izbāzu galvu no starpklāja lūkas. Visi darbi vienā mirklī aprāvās, it kā Flints sava rupjajā perkoņbalsī butu norēcis pavēli pārtraukt darbošanos.