— A, tas esat jūs, Dantes! iesaucās cilvēks laivā. Kas rr nolicis, un kādēļ šis skumīgais paskats uz kuģa?
— Liela nelaime, — atteica Danless, — liela nelaime, sevišķi man: Civila Vckijas [1] augstumos mēs zaudējām labo kapteini Leklēru.
— Bet kuģa krava? — jautāja kuģa īpašnieks.
— Krava ir laimīgi pienākusi, Moreļa kungs, un es ceru, jūs būsit šim ziņā pilnā mierā; bel mūsu nabaga kapteinis Leklērs…
— Kas ar viņu ir noticis? — jautāja kuģa īpašnieks, jau manāmi nomierinājies, ka preču krava ir sveika un vesela. — Kas noticis ar labo kapteini?
— Viņš nomira.
— Vai jūrā iekrita?
— Nē, viņš nomira no nervu iekaisuma un beidzamā laikā briesmīgi cieta, — tad, pagriezdamies pret kuģa ļaudīm, viņš sauca:
— Ē! Katrs savā vietā! izmetiet enkuru!
Ļaudis izpildīja pavēli.
Jaunais cilvēks vienaldzīgi palūkojās uz kuģinieku rīkošanos un, redzēdams, ka pavēle tiek kārtīgi izpildīta, atgriezās atpakaļ pie kuģa īpašnieka.
— Kā tad tas notika? — kuģa īpašnieks turpināja pārtraukto sarunu.
— Ak Dievs, gluži negaidot: pēc ilgas sarunas ar ostas priekšnieku Neapolē kapteinis Leklērs atstāja šo pilsētu, otrā dienā sasirga ar drudzi un pēc trim dienām bija jau miris…
Mēs sarīkojām parastās bēres, un kapteinis gul savā kuģa sedzenē ietīts, ar trīsdesmit sešas mārciņas smagām lielgabalu lodēm pie kājām un galvas nogremdēts Eldžilio salas tuvumā.