Duglasa atraitne pieņēma mani par savu dēlu un teicās iztaisīt mani par cilvēku, bet man bija grūti dzīvot visu laiku mājās, ja ņem vērā, cik briesmīgi kārtīga un godīga bija atraitne visās savās izdarībās; un, kad to ilgāk nespēju izturēt, tad aizlaidos. Ieģērbos savās vecajās skrandās, ielīdu savā cukura mucā un jutos brīvs un apmierināts. Bet Toms Sojers mani tur sameklēja un teica — viņš gribot dibināt laupītāju bandu un tajā mani uzņemšot tikai tad, ja es iešot atpakaļ pie atraitnes un dzīvošot godīgi. Tāpēc es aizgāju atpakaļ.

Atraitne apraudājās, sauca mani par nabaga pazudušo jēriņu un vēl daudz citos vārdos, bet neko ļaunu viņa nedomāja. Mani atkal ieģērba jaunajās drēbēs, un es atkal svīdu un jutos kā spīlēs iežņaugts. Nu, un tad sākās vecā dziesma. Atkal atraitne zvanīja vakariņu zvanu, un pamēģini neierasties laikā! Piesēžoties pie galda,nevarēja tūlīt sākt ēst, bet bija jāgaida, līdz ieradīsies atraitne, nolieks galvu pār ēdienu un kaut ko nomurminās, lai gan viss bija kārtībā, nu vienīgi katrs ēdiens izvārīts atsevišķi.

Vecajā mucā viss ir citādi, tur šādus tādus atlikumus samaisa kopā, tad viss ir sulīgāks un labi iet iekšā.

Pēc vakariņām viņa izvilka savu grāmatu un lasīja man par Mozu un praviešiem, un es nepacietīgi gaidīju, kā tur viss beigsies, bet tad viņa nejauši izteicās, ka Mozus jau labi sen esot miris, tāpēc vairs neinteresējos par šo vīru, jo no mirušiem man nav nekāda labuma.