Tēvam bija gandrīz piecdesmit gadu, un tā arī viņš izskatījās. Viņa garie mati nokarājās sapinkājušies un taukaini, varēja redzēt, kā caur tiem spīdēja acis, it kā viņš sēdētu aiz vīnogulāju stīgām. Mati bija melni, bez sirmuma, tāda pati arī garā, izspūrusī vaigu- bārda. Viņa seja, cik tā bija redzama, šķita bez krāsas, gluži balta, ne tāda kā citiem cilvēkiem, bet tik balta, ka uzskatot kļuva nelabi un piemetās zosāda,— balta kā koku krupis vai zivs vēders. Un drēbes — tās bija vienkārši skrandas, cits nekas. Tēvs sēdēja, pārlicis kāju pār kāju, vienai kājai zābaks bija saplīsis un caurumā rēgojās divi pirksti, kurus viņš šad tad pakustināja. Viņa cepure gulēja uz grīdas — veca, melna platmale ar noļukušām malām un iebuksnītu dibenu.

Es stāvēju un skatījos uz viņu, viņš sēdēja un skatījās uz mani, mazliet atgāzies ar visu krēslu.

Es noliku sveci. Ievēroju, ka logs ir vaļā, tātad viņš bija ielīdis, uzkāpjot uz šķūņa jumta.

Viņš mani apskatīja no galvas līdz kājām. Tad teica:

—  Ļoti smalks apģērbs. Tu laikam domā, ka esi varen liels kukainis, ko?

—  Varbūt jā, varbūt ne,— es atbildēju.

—  Tā tu ar mani nerunā,.— viņš teica.— Esi ieņēmis sev galvā visādus niķus, kamēr es biju projām.