— Redziet manu roku, džentlmeņi un lēdijas, satveriet to un cieši paspiediet! Sī roka līdz šim bijusi cūkas roka, bet tā tas vairs nebūs, tagad šī roka pieder vīram, kurš sācis jaunu dzīvi un drīzāk nomirs nekā atgriezīsies vecajā dzīvē. Iegaumējiet un neaizmirstiet šos vārdus. Tā tagad ir tīra roka — satveriet to un nebaidieties.

Viņi spieda tam roku cits pēc cita, un visi raudāja. Tiesneša sieva šo roku pat noskūpstīja. Tad mans vecais parakstīja solījumu — pavilka apakšā ķeksi. Tiesnesis teica, ka tas esot svēts brīdis, ko vajagot atcerēties, vai ko tamlīdzīgu. Tad viņi ieveda manu tēvu skaistā istabā, kas bija domāta viesiem. Naktī manam vecajam uznāca briesmīgas slāpes, viņš izkāpa uz durvju portāla jumta, nolaidās pa pīlāru lejā un pārdeva savus jaunos svārkus par krūzi četrdesmitgrādīga degvīna, tad uzrāpās atpakaļ un jutās lieliski. Rīta pusē viņš atkal izlīda ārā, pietempies kā zeķe, nokrita no artā1 divās vietās salaužot sev kreiso roku, un gandrīz nosala, līdz sau1 uzlecot, kāds viņu atrada. Un, kad apskatīja skaisto istabu, k ir vii bija gulējis, tur vajadzēja ar loti izmērīt dziļumu un tad varēj braul ar laivu.

Tiesnesis bija dziļi sarūgtināts. Viņš teica, ka manu tēvu, tiekas,

varētu izlabot tikai pamatīgs bises lādiņš, cita ceļa viņš nezir'ot.