Viņš valkāja visbaltākos kreklus un spožu cilindru, un neviens cilvēks šajā pilsētā nebija tik smalki ģērbies kā viņš, viņam bija zelta pulkstenis ar zelta ķēdi un spieķis ar sudraba rokturi — viņš bija vecs, sirms bagātnieks šajā štatā. Un ko tu domā? Stāstīja, ka viņš esot profesors kādā koledžā un protot runāt visādās valodās, un zinot visu. Un tas vēl nebija viss. Viņam savā štatā esot tiesības vēlēt. Nu, tas man bija par daudz. Cik tālu mūsu zeme nonākusi! Bija tieši vēlēšanu diena, un es jau gribēju iet balsot, ja vien nebūtu bijis tik piesūcies. Bet, kad man pastāstīja, ka mūsu valstī esot štats, kur šim nēģerim tiesības vēlēt, tad es izgāju un teicu, ka nekad vairs nebalsošu! Tieši tādiem vārdiem es teicu, un tos dzirdēja visi — manis dēļ Amerika var sapūt — es nekad vairs savā mūžā nebalsošu. Un cik šis nēģeris bija aukstasinīgs — viņš man nebūtu devis ceļu, ja es viņu nepagrūstu. Jautāju ļaudīm, kāpēc nevar šo nēģeri pārdot vairāksolī­šanā. To es gribēju zināt. Un vai zini, ko viņi man atbildēja? Viņu nevarot pārdot, iekams viņš šai štatā neesot nodzīvojis sešus mēnešus, un tik ilgi viņš šeit vēl nebija uzturējies. Tas ir tikai viens piemērs! Un tā esot valdība, kas nevar pārdot atbrīvotu nēģeri, iekams viņš štatā nav nodzīvojis sešus mēnešus! Te nu ir valdība, kas saucas valdība un izliekas esam valdība, un domā, ka ir valdība, un nevar pakustināt ne pirkstu sešus mēnešus, lai sagrābtu nolādētu glūņu, zaglīgu brīvlaistu nēģeri baltā kreklā … un . . .