Nu jau viņa bija tikusi pie vārda un sāka man gari un plaši stāstīt par paradīzi. Viņa teica — tur vajadzēšot visu dienu staigāt ar kokli rokā un dziedāt visu garo mūžību. Man tas nelikās sevišķi patīkami. Bet es neko neteicu. Vaicāju tikai, vai, pēc viņas domām, Toms Sojers arī būs paradīzē, un viņa nopūzdamās atbildēja, ka viņš tur acīmredzot nenokļūšot. Es par to priecājos, jo gribēju būt ar viņu kopā.
Tā mis Votsona mani knābāja, un es garlaikojos un jutos vientuļš. Pēc tam viņa iesauca nēģerus un noskaitīja lūgšanas, tad visi gāja gulēt.
Uzgāju augšā savā istabā, nesdams rokā sveces galiņu, un noliku to uz galda. Tad atsēdos krēslā pie loga un centos domāt par kaut ko patīkamu, bet veltīgi. Jutos tik vientuļš, ka vēlējos būt miris. Zvaigznes spulgoja, mežā lapas šalca tik sēri, un es dzirdēju, ka tālumā skumji iebrēcās pūce, apraudādama kādu mirušo, iekliedzās vakarlēpis un iegaudojās suns, pavēstot kādam drīzu nāvi; vējš mēģināja man kaut ko iečukstēt, bet es viņa čukstus nesapratu, un mani kratīja auksti drebuļi. Tad sadzirdēju tālu mežos skaņas, ar kādām spoki mēdz pieteikties, kad grib pastāstīt kaut ko, kas viņus nomāc, tomēr nespēj to pateikt un neatrod miera kapā, bet savās bēdās klīst apkārt caurām naktīm.