Es secināju, ka viņš pēc kādas stundas būs līdz nemaņai piedzēries, tad vai nu nozagšu atslēgu, vai arī izzāģēšu caurumu. Viņš dzēra un dzēra, un beidzot nogāzās uz savām segām, bet man nelaimējās. Viņš dziļi neiemiga, bet vārtījās, rūca un vaidēja ilgāku laiku. Beidzot es pats kļuvu tik miegains, ka nespēju acis turēt vaļā, un, iekams to apzinājos, biju cieši aizmidzis, atstājot sveci degam.

Nezinu, cik ilgi gulēju, bet pēkšņi pamodos no drausma kliedziena. Vecais stāvēja kājās ar mežonīgu skatienu, lēkāja šurp un turp un brēca, ka te esot čūskas. Viņš kliedza, ka tās lienot viņam augšup pa kājām, tad atkal salēcās un ieķērcās, ka viena ie­dzēlusi vaigā, bet es nekādas čūskas neredzēju. Viņš skraidīja apkārt pa būdu, kliegdams:

—  Noņem tās! Noņem tās! Tās kož man kaklā!

Nekad nebiju redzējis cilvēkam tik neprātīgu skatienu. Drīz vien viņš pagura un elsdams nokrita zemē, tad apbrīnojami strauji sāka vārtīties, spārdīdams visu, kas gadījās priekšā, vicinādams rokas un ķerstīdams gaisu, nepārtraukti kliegdams, ka viņu sagrābuši velni. Mazpamazām viņš pagura un gulēja klusu, šad tad ievaidēdamies. Tad apklusa pavisam. Dzirdēju, ka mežos tālumā brēca pūces un kauca vilki, bet te viss bija briesmīgi kluss. Tēvs gulēja kaktā. Palēnām viņš uzslējās, pieliecis galvu. Tad sacīja ļoti klusi: