—  Celies! Ko tu te esi sadomājis?

Es atvēru acis un paskatījos visapkārt, lai saprastu, kur atrodos. Saule jau bija uzlēkusi, un es biju cieti gulējis. Tēvs stāvēja man blakus un izskatījās saīdzis un arī tāds kā sasirdzis. Viņš jautāja:

—  Ko tu dari ar bisi?

Manuprāt, viņš neatcerējās neko no savām izdarībām, tāpēc atbildēju:

—  Kāds lauzās iekšā, tālab es stāvēju sardzē.

—  Kādēļ tu mani nepamodināji?

—  Mēģināju, bet nevarēju. Tu nepamodies.

—  Labi. Nestāvi te pļāpādams visu dienu, bet lasies ārā un palūko, vai nav kāda zivs pie āķiem mums brokastīs. Es arī tūliņ iešu tev pakaļ.

Viņš atslēdza durvis, un es aizgāju uz upes krastu. Ievēroju, ka upē peld aplauzīti zari, paspīd koka mizas,— no tā secināju, ka ūdens sācis kāpt. Apsvēru, ka tagad man pilsētā klātos zaļi. Jūnijā,- kad ūdens cēlās, man vienmēr laimējās, tas atnesa malkas pagales, garu plostu baļķus — dažreiz pat duci uzreiz, tos tikai vajadzēja izzvejot un pārdot malkas sētās un zāģētavās.