Bet nekas nelīdzēja, Toms pielīda četrrāpus pie Džima, lai viņu izjokotu. Es gaidīju, manuprāt, diezgan ilgu laiku, apkārtne bija tik klusa un vientulīga.
Kad Toms atnāca, mēs devāmies pa taku gar dārza žogu un beidzot nonācām līdz stāvai kraujai mājas otrajā pusē. Toms pastāstīja, ka viņš noņēmis Džima cepuri un pakāris to zarā, tieši viņam virs galvas. Džims mazliet sakustējies, bet neatmodies.
Vēlāk Džims stāstīja, ka raganas esot viņu apbūrušas un iemidzinājušas, tad jājušas uz viņa cauri visam štatam un vēlāk atkal nolikušas viņu atpakaļ zem koka, tikai cepuri pakārušas zarā, lai parādītu, kas to darījis. Citreiz Džims stāstīja, ka tās uz viņa aizjājušas līdz Jaunorleānai, un ikreiz stāstot viņš attēloja jājienu aizvien plašāk, līdz beidzot apgalvoja, ka raganas uz viņa jājušas apkārt visai pasaulei un nodzinušas gandrīz vai līdz nāvei, viņa mugura bijusi noberzta vienās tulznās. Džims kļuva par šo atgadījumu tik lepns, ka gandrīz vairs neievēroja citus nēģerus. Bet nēģeri nāca no jūdzēm attāliem novadiem, lai dzirdētu Džimu stāstām, un viņš kļuva ievērojamākais nēģeris savā apvidū. Svešie nēģeri stāvēja ar vaļējām mutēm un skatījās viņā kā brīnumā. Nēģeri vienmēr stāsta par raganām, sēdēdami vakaros pie degoša pavarda virtuvē, bet, ja par tām stāstīja kāds cits nēģeris un šķitās kaut ko no raganām saprotam, Džims mēdza pārtraukt viņa stāstu un iesaukties: