— Varbūt jā, varbūt ne,— es atbildēju.
— Tā tu ar mani nerunā,.— viņš teica.— Esi ieņēmis sev galvā visādus niķus, kamēr es biju projām. Būs tevi jānoceļ no tā augstā stāvokļa, lai ar tevi tiktu galā. Esi izglītots — stāsta — tu protot lasīt un rakstīt. Tu domā, ka tagad esi labāks par savu tēvu, tāpēc ka viņš to nevar? Es tev šīs domas izdzīšu. Kas tev iestāstīja, ka tu vari noņemties ar šādām muļķībām, ko? Kas to darīja?
— Atraitne. Viņa man to lika.
— Atraitne? Un kas iestāstīja atraitnei, ka viņa var bāzt savu degunu tur, kur viņai nav nekādas teikšanas?
— Neviens nekad nav viņai neko iestāstījis.
— Labi, tad es mācīšu viņai, kā jāiejaucas citu dzīvē! Un dzirdi — tu aiziesi no skolas, saprati? Es parādīšu cilvēkiem, ko nozīmē sakūdīt puiku, lai viņš uzpūstos pret tēvu un iztaisītos labāks par viņu. Ja es tevi noķeršu, ka tu muļķojies tajā skolā, tad tu redzēsi! Tava māte neprata ne lasīt, ne rakstīt līdz savai nāvei. Neviens ģimenē to neprata līdz pašai nāvei. Es arī neprotu, un te tu stāvi,
uzpūties kā tītars. Es neesmu tas vīrs, kas tādas lietas pacieš. Tagad gribu dzirdēt, kā tu lasi.
Paņēmu grāmatu un sāku kaut ko lasīt par ģenerāli Vašingtonu un kariem. Kad biju skalā balsī lasījis pusi minūtes, viņš izrāva man grāmatu no rokām un izsvieda to pa logu.?
— Tā ir!— viņš iesaucās.— Proti gan. Es vēl šaubījos, kad tu man stāstīji. Bet tagad klausies: izbeidz šos niķus! Es to necietīšu. Es tevi uzmanīšu, kundziņ! Un, kad noķeršu tevi skolā, krietni noģērēšu ādu. Tā es tevī iedzīšu dievticību. Ko tu neteiksi par tādu dēlu!
Viņš paņēma mazu bildīti zili dzeltenās krāsās, kurā bija redzamas dažas govis un zēns, un jautāja:
— Kas tas tāds?
— To man iedeva par labu mācīšanos.
Tēvs saplēsa bildīti un teica:
— Es tev došu kaut ko labāku — krietni pa ādu.