Garām aizlidoja daži jauni putnēni, palidoja vienu divus jardus un atkal nometās zemē. Džims teica — tas uz lietu. Tā lidinājoties ari cālēni, un tikpat zīmīgs viņam šķita jauno putnu lidojums. Gribēju dažus no putniem saķert, bet Džims neļāva. Viņš teica — tas nozīmējot nāvi. Viņa tēvs reiz gulējis smagi slims, un viens no bērniem noķēris jaunu putnu, tad viņa vecāmāte teikusi, ka tēvs miršot,— un viņš tik tiešām nomiris.
Džims vēl piebilda, ka nekad nevajagot skaitīt ēdamvielas, no kurām jāgatavo pusdienas, tas arī nesot nelaimi. Tāpat arī nelaba zīme esot, ja kāds izpurinot galddrānu pēc saulrieta. Un, ja kādam cilvēkam piederot bišu strops un šis cilvēks nomirstot, tas jāpasakot bitēm, iekams saule uzlec nākamajā rītā, citādi visas bites kļūstot gurdenas, nevācot medu un nobeidzoties. Džims apgalvoja, ka bites nedzeļot plānprātiņiem, bet es tam neticēju, jo vairākkārt biju izmēģinājis pie sevis un tās man nedzēla.
Dažus nostāstus par šīm pazīmēm es biju jau dzirdējis agrāk, bet ne visu. Džims zināja katru pazīmi. Viņš teica, ka zinot gandrīz visu. Atbildēju, ka, manuprāt, visas pazīmes rāda tikai uz nelaimi, un jautāju, vai nav arī pazīmju, kas vēsta laimi. Viņš atbildēja:
— Visai maz — un tās nevienam nepalīdz. Kāpēc tu gribi zināt, vai nāks laime? Lai to atvairītu?
Un viņš piebilda:
— Ja tev rokas un krūtis apaugušas matiem, tas nozīmē, ka būsi bagāts. Nu šāda pazīme ir noderīga, jo tā vēsta tālu nākotni. Redzi, tu vari kādu laiku būt trūcīgs, zaudēt dūšu un sev padarīt galu, ja tev ši pazīme nevēstītu, ka būsi kādreiz bagāts.
— Vai tev rokas un krūtis ir apaugušas matiem, Džim?
— Kāpēc tu tā jautā? Vai neredzi pats, ka esmu Spalvains?
— Vai tad tu esi bagāts?
— Nē, bet es reiz biju bagāts un atkal būšu bagāts. Man reiz bija četrpadsmit dolāru, bet es sāku tirgoties un visu pazaudēju.
— Kā tad tu tirgojies, Džim?
— Es vispirms iegādājos lopus.