Visi atzina, ka tas tiešām esot ļoti skaists zvērests, un jautāja, vai Toms to pats sacerējis. Viņš teica, ka sacerējis tikai kādu daļu, pārējo norakstījis no pirātu un laupītāju romāniem un šāds zvērests vajadzīgs katrai pieklājīgai bandai.
Daži ieminējās, ka vajadzētu nogalināt arī to zēnu ģimenes, kuri izpauduši bandas noslēpumus. Toms piekrita, ka tā esot laba doma, paņēma zīmuli un ierakstīja to zvērestā. Tad Bens Rodžerss sacīja:
— Bet te ir Haks Fins, viņam nav ģimenes. Ko darīsim ar viņu?
— Vai tad viņam nav tēva?— Toms Sojers jautāja.
— Jā, viņam ir tēvs, bet to tagad neviens nevar atrast. Viņš mēdza gulēt piedzēries kopā ar cūkām ģērētavas sētā, bet jau kādu gadu nav vairs šeit redzēts.
Zēni vēl pārrunāja šo jautājumu un gribēja mani izslēgt, jo teica, ka katram zēnam vajadzīga ģimene vai kāds piederīgais, ko var nogalināt, citādi tas nebūšot godīgi pret pārējiem. Neviens neko prātīgu nevarēja izdomāt — visi apjuka un sēdēja klusēdami. Es gandrīz vai sāku raudāt, bet pēkšņi atradu izeju un piedāvāju viņiem mis Votsonu — lai tad nogalina viņu.
Visi iesaucās:
— Jā, viņa noderēs! Tas ir labi. Haku var pieņemt bandā.
Tad visi iedūra sev pirkstā ar adatu, lai iegūtu asinis parakstam,
arī es uzvilku savu kāsi uz papīra.
— Tagad saki — kas bandai būs īsti jādara?— jautāja Bens Rodžerss.
— Nekas. Tikai jālaupa un jāslepkavo!— Toms atbildēja.
— Bet ko tad mēs aplaupīsim — mājas, ganāmpulkus vai . . .
— Nieki! Ņemt lopus un citu ko tamlīdzīgu—tā nav laupīšana, bet zādzība,— sacīja Toms Sojers.— Mēs neesam zagļi. Tas mums nepiestāv. Mēs esam lielceļu laupītāji. Maskējušies aizturēsim pasta ratus un ceļotāju karietes uz lielceļa, nogalināsim šos ļaudis un atņemsim viņiem pulksteņus un naudu.
— Vai mums šie cilvēki vienmēr jānogalina?
— Protams. Tas ir vislabākais. Daži speciālisti domā citādi, bet vairums atzīst, ka labāk ir viņus nogalināt, atskaitot dažus, kurus atvedīsim šeit, uz alu, un turēsim gūstā, līdz viņi izpirksies.