Tuvodamies krimināiizmeklēšanas nodaļai, Seļga pēk­šņi apstājās, it kā uzskrēja telegrāfā stabam: «He!» — viņš izdvesa, — «he!» — un nikni piecirta kāju: — Ak tu viltnieks, māneklis tāds!

Seļga tiešām izrādījās pagalam piemuļķots. Viņš bija stāvējis divus soļus no slepkavas (tas vairs neradīja ne­kādas šaubas) un nebija saņēmis to ciet. Viņš tika ru­nājis ar cilvēku, kurš, kā redzams, zināja visus slepkavī­bas pavedienus, un tas bija izmanījies pēc būtības neko nepateikt. Sis Pjankovs-Pitkevičs glabāja kādu noslē­pumu … Seļga piepeši saprata — šī noslēpuma nozīme tiešām sniedzas valsts, pasaules mērogā … Viņš jau bija turējis Pjankovu-Pitkeviču aiz stērbeles — «izlocījās, nolādētais, apveda ap stūri!»

Nodaļā Seļga uzskrēja trešajā stāvā, savā istabā. Uz galda gulēja avīžu papīrā ievīstīts sainis. Dziļā nišā sē­dēja miermīlīgs resnītis sasmērētos zābakos. Turēdams naģeni pie vēdera, viņš paklanījās Seļgam.