Kad, pārdomādams jauno uzdevumu, gāju ārā no redaktora kabineta, izdzirdu, ka lejā, uzgaidāmajā telpā, kāds nosauc manu vārdu. Izsūtāmais bija atnesis telegrammu, kas pāradresēta no mana dzīvokļa Strī- temā uz šejieni. Telegrammu sūtīja tieši tas cilvēks, par kuru mēs nupat bijām runājuši.
«Strītemā, Hilstrītā 17, Melounam. Atvediet skābekli. Celindžers.»
«Atvediet skābekli!» Cik atceros, profesora humors arvien bija brutāls, un viņš spēja nākt klajā ar dažādiem netaktiskiem izlēcieniem. Vai šis bija viens no tiem jokiem, kas palaikam lika profesoram nevaldāmi smieties, līdz viņa acis it kā pazuda un no sejas pāri palika viena vienīga atplesta mute un trīsoša bārda, turklāt viņš pat nemanīja, ka visi pārējie ir pilnīgi nopietni? Es vēlreiz pārlasīju telegrammu, tomēr nespēju saskatīt tajā ne vismazākās humora pazīmes. Tātad tā varēja būt tikai strupa pavēle, kaut arī skanēja pavisam dīvaini. Lai nu kam, bet Celindžeram gan es gribētu paklausīt. Iespējams, viņš gatavojas kādam ķīmiskam eksperimentam, iespējams . . . Galu galā kāda man daļa, kāpēc viņam vajadzīgs skābeklis. Ja ir vajadzīgs, man tas jādabū. Līdz vilciena atiešanai no Viktorijas stacijas bija palikusi gandrīz vesela stunda. Es paņēmu taksometru un, noskaidrojis telefona grāmatā adresi, devos uz Skābekļa piegādes sabiedrību Oksfordstrītā.