Asiņainais Vendžs nodzīvoja līdz sirmam vecumam un vienmēr, līdz pašai nāvei, piedalījās kungu apspriedēs, tomēr pats kungu kārtā netika iecelts. Viņš, redzat, bija nācis pasaulē verga būdā. Toties viņu devīgi atalgoja. Vi­ņam bija savas desmit pilis, kur dzīvot. Kaut viņš nebija kungs, viņam tomēr piederēja tūkstošiem vergu. Jūrā vi­ņam bija liela izpriecu jahta, īsta peldoša pils, un viņam piederēja vesela sala, kur kafijas plantācijās sviedrus lēja desmittūkstoš vergu. Taču vecumdienās viņš bija vientuļš, tāpēc ka dzīvoja nošķīries, savu brāļu vergu ni­cināts, bet tie, kam viņš kalpoja, skatījās uz viņu no aug­šas un atteicās būt viņa brāļi. Kungi skatījās uz viņu no augšas tāpēc, ka viņš bija dzimis vergs. Viņš nomira neaprakstāmi bagāts, taču nomira šausmīgā nāvē, sirds­apziņas pārmetumu mocīts, nožēlodams visu, ko bija iz­darījis un kas bija aptraipījis viņa vārdu ar asinīm.

Turpretī ar viņa bērniem bija citādi. Viņi nebija dzi­muši vergu barakā un saskaņā ar tā laika Augstākā Oli­garha Džona Morisona īpašu lēmumu tika ieskaitīti kungu šķirā. Un tad Vendžu vārds nozuda no vēstures lappu­sēm. Vendži kļuva par Vondervoteriem, un Džeisons Vendžs, Asiņainā Vendža dēls, kļuva par Džeisonu Von­dervoteru, Vondervoteru dzimtas nodibinātāju.