«Nudien, nevaru . . . man jau bija gadījums …» Ivans Fjodorovičs atrunājās stostīdamies.
«Ir dzirdēt negribu, mīļais kungs!» muižnieks paaugstināja balsi, «ir dzirdēt negribu! No vietas nekustēšu, kamēr neizdzersiet…»
Ivans Fjodorovičs, redzēdams, ka nevar atteikties, izdzēra ar labpatiku.
«Tā ir vista, cienījamais kungs,» resnais Grigorijs Grigorjevičs turpināja, sagriezdams to ar nazi koka kastē. «Man jums jāsaka, ka mana pavāre Javdocha dažreiz mīl piedzerties un tāpēc bieži sagrauzdē. Ē, puis!» viņš griezās pie zēna kazaka svārkos, kas ienesa pēli un spilvenus, «klāj man guļu uz grīdas istabas vidū! Pielūko, siena vairāk paliec pagalvī zem spilvena. Un izplūc sievai no kodeļas šķipsnu kaņepāju, ko aizbāzt ausis pa nakti! Jums jāzina, cienījamais kungs, ka man ir paradums pa nakti aizbāzt ausis no tās nolādētās reizes, kad kādā krievu krogā man kreisajā ausī ielīda tarakans. Nolādētie kacapi, kā es vēlāk dabūju zināt, ēd pat kāpostus ar tarakaniem. Nav aprakstāms, kas ar mani notika: ausi tā kutina, tā kutina, ka jālec vai gar sienu uz augšu! Man palīdzēja jau mūsu apgabalā vienkārša vecenīte un ar ko, kā gan jūs domājat? vienkārši ar apvārdošanu.